Nekad neesmu bijusi azartiska — vismaz tā es sev teicu katru reizi, kad draugi vilka mani uz kazino vai piedāvāja likt naudu sporta totalizatoros. Man tas šķita bezjēdzīgi. Sēdēt un skatīties, kā ripas griežas, cerībā uz veiksmi? Nē, paldies. Mana dzīve vienmēr bijusi aprēķināma, plānota un, jā, atzīšos, mazliet garlaicīga. Rīti pēc grafika, darbs no deviņiem līdz sešiem, vakaros lasīšana vai seriāls. Tā es dzīvoju — droši un stabilī. Līdz vienai konkrētai ceturtdienai, kad viss sagriezās kājām gaisā.

Tā ceturtdiena bija absolūti briesmīga. Viss, kas vien varēja noiet greizi, nogāja greizi. No rīta uz metro aizmirsu telefonu, darbā pazaudēju visus failus, jo elektrības padeves traucējums ieslēdza veco serveri, un pusdienas laikā man pāri apgāza kafiju — uz balta džempera, protams. Atnācu mājās desmitos vakarā, vēl ar pilnu galvu no darba epopejas, un pēkšņi sapratu: es vienkārši nevēlos neko darīt. Ne lasīt, ne skatīties seriālu. Gribas tikai kaut ko tādu, kas mani izslēdz no realitātes.

Divas stundas skrullēju sociālos tīklus, līdz acis sāka sūrstēt. Un tad, pilnīgi nejauši, ieraudzīju draudzenes stāstu, kur viņa ar smiekliem rādīja savas nakts spēles ekrānuzņēmumus. ""Tikai izklaidējos, neko vairāk,"" viņa parakstīja. Tas pamodināja manu interesi. Es sāku meklēt, ko viņa spēlē, un ātri vien atradu vairākus tiešsaistes kazino piedāvājumus. Viens nosaukums man likās pazīstams — kāda paziņa jau bija stāstījis par šo platformu, slavēdams tās dizainu un vienkāršību. Es nospiedu reģistrāciju. Vienkārši, lai pārbaudītu, kā tas viss strādā. Bez nopietniem nodomiem.

Jāsaka godīgi, pirmie desmit gājieni man bija gluži kā eksperiments: es studēju noteikumus, spiedu pogas tādā kā mākslīgā mierā. Bet tad paspīdēja pirmais uzvaras gājiens, un es sajutu tādu savādu karstumu krūtīs. Nav tā, ka es būtu laimējusi milzīgu summu — tikai trīsdesmit eiro, bet tie trīsdesmit eiro trāpījās brīdī, kad viss šķita bezcerīgs. Es smējos kā bērns. Varbūt lieta bija tajā, ka pirmo reizi nedēļas laikā es kaut ko izdarīju tikai sev. Ne darbam, ne mājai, ne citiem. Tikai sev.

Nākamajā vakarā es atkal atvēru aplikāciju. Šoreiz jau pareizi: ar karti, mierīgu mūziku fonā, un noskaņojos nevis nopelnīt, bet vienkārši baudīt. Pamanīju, ka man patīk spēlēt mazās likmēs. Desmit centi, divdesmit centi. Tāda sava veida meditācija, kur viss notiek tevā tempā. Interesantākais bija tas, ka es sāku pievērst uzmanību detaļām, ko agrāk nekad nebūtu pamanījusi — kā viens grieziens atšķiras no otra, kādas ir bonusu iespējas, kā mainās noskaņojums atkarībā no tā, vai tu vinnē vai zaudē. Un es sapratu, ka man īsti nevienalga, cik naudas paliek kontā. Man patīk tas savdabīgais rituāls: es slēdzu visas lietotnes, uzvāru tēju un “aizlidoju” uz mirkli pavisam citur. Tieši tad es sāku apzināti meklēt vairāk informācijas par šo platformu, lasīt citu spēlētāju pieredzes un sapratu, ka neesmu viena — daudziem tā ir vienkārši relaksācija pēc smagas dienas.

Reiz, kad darbā atkal bija saspringums un kolēģe man jautāja, ko es daru, lai atslēgtos, es atbildēju: ""Aizeju spēlēt — tas notiek ar vienu klikšķi, un man nav jāģērbjas, nekur nav jābrauc, es vienkārši atslēdzu smadzenes."" Viņa iesmējās, sakot, ka arī viņai ir sava slepenā atpūta, tikai tā ir saistīta ar ēst gatavošanu. Smejoties mēs nonācām pie secinājuma, ka katram ir vajadzīgs savs ""atslēgšanas poga"". Man tā poga ir šī platforma. Jā, protams, es apzinos riskus, un tāpēc es sev noteicu stingru budžetu: nekad vairāk par desmit eiro mēnesī. Tikai izklaidei. Nekad necenšos atgūt zaudēto — tas ir vissvarīgākais noteikums, ko es pati sev esmu izveidojusi.

Daži mani draugi skeptiski groza galvu. Viņi jautā, kāpēc es netērēju naudu kafejnīcām vai jogai. Bet lieta tāda — es jau mēģināju. Es peldēju baseinā, gāju uz jogu, sēdēju kafejnīcās ar latte mākslu, un nekas man nedeva to mieru, ko es atradu šeit. Varbūt tāpēc, ka šajā spēlē ir kaut kas sena — mūsu senči meta kauliņus, mēs spiežam pogas, bet būtība paliek tā pati. Tas ir mazs piedzīvojums ar nenoteiktu iznākumu, kur tu vari justies kā varonis. Un vislabākais ir tas, ka pēc spēles vienmēr ir atskaites punkts — tu izej ārā, paskaties apkārt un saproti, ka reālajā dzīvē viss ir tāds pats. Tikai tavā galvā kaut kas ir sakārtojies.

Protams, esmu laimējusi arī vairāk. Vienu reizi no sava desmit eiro depozīta izcēlu gandrīz simts. Un, jā, tas bija patīkami. Bet es neteiktu, ka tāpēc jūtos citādi. Vairāk par vinnestu priecē šī divu stundu meditācija, ko es sev sarūpēju. Vakars paiet nemanot, un es atkal esmu formā, lai nākamajā dienā dotos uz darbu ar smaidu. Nezinu, cik ilgi šis hobijs mani aizraus, bet šobrīd tas ir mans personīgais ""pašpalīdzības rīks"". Un, ja man kāds jautā, vai tā ir laba atpūta, es vienmēr saku: tikai tad, ja tu kontrolē sevi, nevis seko azartam. Kontrole un pašdisciplīna ir tas, kas no spēles veido baudu, nevis atkarību. Šī pieredze ir mācījusi man būt mierīgākai un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir — ar saviem kāpumiem un kritumiem. Varbūt es tiešām kaut kādā līmenī mainījos. Vismaz tagad, izdzirdot frāzi ""vavada casino"", es vairs neraustos kā agrāk. Es pasmaidu un domāju: katram savs terapeits. Mie man tas notiek.